Krista Marta Kundrate
18. mar. 2024
Divas gultas, divi rakstāmgaldi, divas mājas. Kad tiek pieņemts lēmums, ka pāris šķirsies, bieži vien bērns netiek nolikts pirmajā vietā, kā tam būtu jābūt. Šķiršanās fakts tiek noklusēts, vecāki neprot savā starpā komunicēt, un bērns galu galā jūtas vainīgs reizēs, kad jābrauc un jāpaliek pie kāda no vecākiem. Tiesa, tā tam nevajadzētu būt, un tomēr tā notiek. Kā bērni pārdzīvo braukāšanu no viena vecāka pie otra un ko jāmācās darīt vecākiem, skaidro psiholoģe Kristīne Karlsone.
Tētis teica, ka strādā, bet īstenībā brauca pie citas
Kad Keitas vecāki šķīrās, viņai bija aptuveni pieci gadi, tādēļ tieši no šī laika viņa neko daudz neatceras. "Atceros, ka mājās nebija kā agrāk. Tētis braukāja uz darbu, kur it kā daudz strādāja, un es tam ticēju. Bet viņš brauca pie citas," stāsta Keita. Viņa līdz pusaudža gadiem ticēja tam, ka tētis ļoti smagi strādā, taču vēlāk saprata, ka tā nav. Mamma visu laiku bija stāstījusi taisnību – ka tētis vairs nedzīvo ar viņām. Kamēr mamma pastāstīja taisnību, tētis par to nerunāja. Un Keita izvēlējās ticēt tam, kam vēlējās – viņa bija pilnībā pārliecināta, ka tētis mājās nebrauc, jo strādā, un brauc tad, kad ir brīvs.
Kad mamma un citi tuvinieki stāstīja taisnību, es dusmojos, aizstāvēju tēti, jo viņš taču neko sliktu nav izdarījis. Kāpēc visi nomelno?
Keita
Klīniskā un veselības psiholoģe Kristīne Karlsone stāsta, ka šķiršanās var pienākt jebkura cilvēka dzīvē un to var pielīdzināt zaudējumam. Ja ģimene piedzīvo šķiršanos, bērni būs cietēja lomā. "Psihotrauma katru cilvēku ietekmēs dažādi. Bērniem gandrīz vienmēr ir vēlme vecākus salīmēt atpakaļ kopā. Jo mazāks bērns, jo viņš var redzamāk reaģēt, pusaudzis vairāk spēs slēpt zaudējuma, sāpju sajūtu," skaidro psiholoģe. Tas, kā bērns reaģēs uz vecāku šķiršanos, atkarīgs arī no viņa vecuma. "Jo mazāks bērns, jo viņam emocionālā piesaiste ar māti ir lielāka nekā skolas vecuma bērnam, kuram kļūst aktuāli draugi un citas intereses," stāsta speciāliste.
Ja bērns pieredzējis vecāku šķiršanos, viņam var veidoties dažāda tipa personība, atkarībā no tā, kādu ietekmi ir radījusi emocionālā psihotrauma. "Piemēram, mazohistiska tipa personība – viņam var iepatikties ciest, viņš var neapzināti veidot savā dzīvē attiecības, kurās ir jācieš. Var veidoties paranoidālā tipa personība, šizotipiskā un tamlīdzīgi," stāsta Karlsone.
Bērni bieži nesaprot, kas īsti notiek. Ja vecāki ir šķīrušies un nav bērnam pastāstījuši šo faktu vai bijuši ne līdz galam patiesi, viņi var izdomāt, izfantazēt ko tādu, kas nav realitāte, izspēlēt dažādus scenārijus, viņa stāsta. "Cilvēka pašsaglabāšanās instinkts ir fenomenāls. Bērni ir vairāk elastīgi un dzīvespriecīgi nevis nomākti, viņi meklē iespēju ar ko pavadīt laiku, lai būtu priecīgāk. Viņi meklēs atbalsta personu, kas var būt gan bērns, gan pieaugušais" viņa stāsta.
Kā skaidro speciāliste, vienīgajam bērnam ģimenē var būt lielāka emocionālā slodze. Tad arī bērns var sākt fantazēt, kā būs, kad mammas vai tēta nebūs ģimenē. "Bērnam var rasties baiļu, vainas sajūta, ka viņš nav spējis noturēt kopā vecākus. Var attīstīties manipulatīvā tipa personība, cenšoties izdomāt, kā vecākus atkal salikt kopā," par dažādajām ietekmēm stāsta psiholoģe. Ģimenes modelis nav vienīgais ietekmes faktors, vēl ir nozīme gēniem un sociālajai videi, kādā bērns ikdienā atrodas.
Kāpēc tu nevēlies palikt pie manis? Ko es tev sliktu esmu izdarījis?
Keitas vecākiem lemšanas par to, pie kura vecāka meita dzīvos, nebija, viņa pamatā palika pie mammas. "Tētis uzskatīja, ka viss taču ir labi, es ticu viņam, nevis mammai, kura saka patiesību. Un tajā brīdī jau es neko daudz nevēlējos. Man viss bija labi, mamma ir mājā, kur dzīvoju, un tētis ir pa reizei," viņa stāsta.
Keita braukāja no viena vecāka pie otra, taču par mājām sauca mammas mājas. Tur bija tā īstā māju sajūta. Tētis ļoti bieži vēlējās, lai meita brauc pie viņa, taču Keitai nebija viegli saņemties, jo nevēlējās atstāt mammu vienu. Kad palika pie tēta, viņa labi jutās tikai tad, kad brauca ar tēvu kopā divatā, un tikai tad, kad pie viņa viesojās pa dienu, jo, kad bija jāpaliek pa nakti, Keita vienmēr raudāja.
Es paliku pie tēta, jo viņš vienkārši vēlējās un nespēju viņam vienmēr atteikt.
Keita
Tēvs esot meitai "spēlējis uz jūtām", sacījis: "Kāpēc, kāpēc tu nevēlies palikt pie manis? Ko es tev sliktu esmu izdarījis?" Tad meitene asarām acīs domājusi, ko lai atbild.
Jaunajā tēta ģimenē meitene nejutās labi: "Es jutos, godīgi sakot, bēdīgi. Vienmēr zināju, ka mamma ir viena, bet tētis ar jauno ģimeni. Es raudāju un gribēju mājās. Tikai, kad man bija 19, 20 gadu, es sapratu, ka varu darīt, kā vēlos, – kad gribu braukt, braukšu, zvanīšu. Un tad sapratu, ka neviens neapvainojas, jo esmu pietiekami liela," stāsta Keita.
"Protams, ideālā vide, kādā bērnam augt, ir tur, kur ģimenē ir gan mamma, gan tētis. Ja bērns aug atsevišķi pie viena vecāka vai pārmaiņus pie viena, tad pie otra, tas var nebūt līdz galam veselīgi. Bērnam var veidoties deformēta sajūta par to, kas ir mājas," skaidro Karlsone. Psiholoģe stāsta, ka tad bērns var justies saraustīts, jo mantas un viņa lietas nav vienuviet, bet gan atrodas divos punktos. Jo mazāks ir bērns, jo harmoniskāk būs, ja viņš uzaugs vienā vietā.
Tā kā bērna personība vēl tikai veidojas, braukāšana no viena vecāka pie otra viņu var neietekmēt pozitīvi. "Pētījumi rāda, ka bērni, kas piedzīvojuši ģimenē vecāku šķiršanos, daudz vieglāk paši savā dzīvē neiegulda attiecībās enerģiju un šķiras, nespēj uzturēt veselīgas attiecības," stāsta speciāliste.
Psiholoģe atzīst, ja vecāki nolēmuši šķirties, bērnam būtu jānosaka viena pastāvīga dzīvesvieta. Ideālais variants, kas dzīvē gan nenotiek tik bieži, – ja vecāki var atrast kopīgu valodu un turpina būt vecāki pēc fakta, turpinot audzināt bērnu un piedaloties bērna pasākumos. Tā, lai gan māte, gan tēvs katrs sniedz savu pienesumu bērna dzīvē, lai bērns nejustos apdalīts. "Tādā veidā var samazināt risku, ka bērns atsvešinās no otra vecāka, pie kura ir retāk," viņa paskaidro.
Bērns vienmēr ir jāliek centrā. Bērna psihe nav nobriedusi, viņš nevar domāt kā pieaugušais, tādēļ ar bērnu ir jārunā un viņam notiekošais jāskaidro. "Labi, ja faktu par dzīvošanu atsevišķi vai par šķiršanos abi vecāki dara bērnam zināmu reizē, nevis paslepus. Bērniem ir dzīva iztēle, un viņi liks to lietā, ja no vecāku puses būs skopa informācija, jo bērns, tāpat kā pieaugušais, jūt un piedzīvo dažādas emocijas, viņā ir dažādas jūtas," stāsta Karlsone. Psiholoģe skaidro, ka gadījumi, kad bērns retāk satiek vienu vecāku, var veicināt viesvecāka lomas nostiprināšanos un, kā zināms, viesvecāks bieži neprasa un arī nesaskaras ar ikdienas pienākumiem, noteikumiem un robežām. Ar to nākas operēt tam vecākam, kurš ikdienā dzīvo ar bērnu kopā un kopā cenšas saorganizēt gan skolas, gan mājas dzīvi. Tas var būt līdzīgi kā būt ciemiņam. Arī par to, ja vienam vecākam veidojas jaunas attiecības, bērnam ir jāizstāsta.
Ļoti daudz neskaidrību un pārpratumu var rasties no tā, ka cilvēki nerunā viens ar otru, uzskata, ka bērnam nav lielas teikšanas. Ģimene ir kā sistēma, kurā ģimenes locekļi viens otru gan acīm redzami, gan jūtami ietekmē.
Kristīne Karlsone, psiholoģe
Kā stāsta Karlsone, bērnam ir svarīgi māju izjūtu saistīt ar vienu vietu nevis vairākām. "Tagad mēdz parādīties ģimenes modelis: dzīvojam kopā, bet atsevišķi. Katrs ir spējīgs parūpēties par sevi, partneri saglabā uzticību, bet dzīvo katrs savā mājoklī. Šādā gadījumā bērns saprot, ka viņam ir divas mājvietas. Ja spēj šādi dzīvot, tas bērnam to traumu tik lielu nesagādā, lai gan droši apgalvot mēs nekad nevaram," par vienu iespēju, kad bērnam var būt divas mājas, stāsta psiholoģe.
Viņa stāsta savu pieredzi no prakses, ka stingrs grafiks, kad bērns paliek pie viena un kad pie otra vecāka, ne vienmēr labi strādā. Jāņem vērā arī paša bērna vajadzības un viedoklis. "Noliktie grafiki, kad bērns paliek vienu nedēļu pie mammas, otru nedēļu pie tēta – tie bieži mēdz būt mehāniski veidoti. Tie ir ērti visiem tiem, kas piedalās šajā procesā un palīdz to pārvaldīt, bet vai tie ir ērti bērnam? Ne vienmēr. Bērnam visbiežāk ir svarīgi būt gan pie viena, gan pie otra vecāka, ja vien kāds no vecākiem nav ļoti pacenties sabojāt priekšstatu par sevi bērna uztverē. Tas nav dabisks veids – raustīt bērnu," viņa stāsta.
Mīļvārdiņi un interese pārtrūka tad, kad vairākus gadus nerunāja
Keita arī jutusies pamesta brīžos, kad tētis ar viņu nekomunicēja, reizēm pat vairākus gadus, jo, iespējams, bija apvainojies. "Tas bija tik sāpīgi, ka beigās sapratu – vienkārši nav lemts, ka man kaut reiz būs labs tētis. Mamma vienmēr centās darīt visu, lai es justos labi." Meitene raudājusi, pārdzīvojusi un jutusies nevajadzīga, jo sapratusi, ka no tēva nesaņem uzmanību. "Viņš, lai vai kāds būtu bijis, vienmēr teica, ka esmu viņam meitiņa, sauca mīļvārdiņos, uzklausīja. Viņu interesēja viss par mani. Bet tas beidzās brīdī, kad mēs viens ar otru nekomunicējām."
Ja vecāki tomēr šķiras, viņiem šā vai tā ir jāgādā par attiecību higiēnu, lai savā starpā nekrātos aizvainojums, bailes vai vainas sajūta, stāsta psiholoģe. "Manipulācijas ar bērniem noteikti nedrīkstētu pieļaut," viņa skaidro.
Ir jāspēj vecākiem noregulēt attiecības tādā līmenī, lai bērns pēc iespējas mazāk ciestu. Bērns ietekmējas no vecāku attiecībām, viņš mācās savu attiecību modeli no tā, ko piedzīvo ģimenē, kurā aug.
Kristīne Karlsone, psiholoģe
Svētku laiks – vissmagākais laiks
Svētku laikā Keitai bijis vissmagāk. Kad meitenei bija apmēram desmit, divpadsmit gadi un viņa saprata, ka tētim ir cita sieviete, viņš arī sāka meitu aicināt ciemos: "Svētku reizēs viņš vienmēr to vēlējās, bet es ne. Es gribēju savās mājās. Tētis visu ko foršu piedāvāja, es meloju, izdomāju daudz iemeslu, lai tikai nebūtu jābrauc. Par to, ka varu svētkus pavadīt tikai ar vienu vecāku, man bija bēdīgi vienmēr. Lai vai cik skaisti un forši svētki, es nekad nepriecājos no sirds. Es bieži gāju raudāt, kad biju pie tēta, zvanīju mammai, gribēju prom. Sapratu arī, ka viņa paliek viena," stāsta Keita.
Vecāku starpā nebija arī nekādas vienošanās par to, pie kura meita paliks svētku laikā, jo savā starpā nerunāja. Tikai Keita runāja ar tēti, izņemot retos gadījumus, kad meitene vairs nespēja runāt, jo viņai sāpēja, ka vecākiem viņas dēļ ir skumji. "Tētis nekad nerunāja pirmais ar mammu. Mamma parasti mierīgi stāstīja, kāpēc es nezvanu vai nebraucu ciemos, bet tētis ārdījās, viņš nespēja mierīgā tonī ar mammu runāt," stāsta Keita.
Ideālais variants ir, ja vecāki spēj vienoties par vietu, laiku un veidu, kur un kā bērns svinēs svētkus, un pēc tam to pārrunā ar bērnu, ņemot vērā arī viņa vēlmes, skaidro Karlsone. "Ja visas iesaistītās puses spēj savstarpēji vienoties, nav slikti. Piemēram, ja Ziemassvētku vakarā bērns atrodas pie viena vecāka un kādā no nākamajiem pie otra. Tāpat ar jebkuriem citiem svētkiem. Tas ir vienošanās jautājums. Nebūs citas receptes," viņa norāda.
Karlsone: "Jebkura apvainošanās nes līdzi manipulatīvu ietekmi uz otru"
Keitas tētis arī juties aizvainots un bēdājies, to meita sapratusi pēc viņa balss, kad viņa paziņoja, ka pie tēva nebrauks. "Viņš teica – viss jau labi, bet es pazinu tēti, viņš noteikti bija aizvainots. Līdz ar to es paliku mājās, bēdājos, taču viss bija mierīgi, jo zināju, ka esmu savās mājās."
Nereti par bērna aizbraukšanu pie viena vai otra vecāka bēdājas arī paši vecāki, taču psiholoģe norāda: "Tas ir pieaugušais, un viņam ir jāspēj tikt galā ar šāda veida emocijām. Ja nevar tikt galā, var vērsties pēc atbalsta pie kāda no garīgās veselības speciālistiem. Noteikti nevajadzētu pieļaut jebkādas manipulatīvas rīcības ar bērnu vai censties ietekmēt otru vecāku, izmantojot bērnu kā ieganstu." Vecākam jāspēj tikt galā ar faktu, ka bērns var vēlēties svētku laiku pavadīt pie otra vecāka, tādas ir bērna tiesības, uzsver Karlsone.
Pieaugušo starpā tas ir stāsts par apvainošanos. Ja vairumā gadījumu pieaugušais savā dzīvē ir pieaugušā lomā, tad viņam nevajadzētu apvainoties, jo apvainošanās parasti piedienas bērniem.
Kristīne Karlsone, psiholoģe
"Jebkura apvainošavās nes līdzi manipulatīvu ietekmi uz otru. Apvainojoties mēs cenšamies panākt kādu sev zināmu otra rīcību un rezultātu," viņa stāsta. Apvainojies vecāks var izraisīt bērnā vainas sajūtu un tas galīgi nav veselīgi.
Esmu kļuvusi emocionāla un visu sīki paskaidroju – ietekme uz bērnu ilgtermiņā
Keita atzīst, ka šis vecāku šķiršanās posms un braukāšana pie viena vai otra vecāka viņu ietekmēja ilgtermiņā. Šobrīd meitenei ir 23 gadi, un viņa jūt, ka arī šobrīd viņai trūkst vīriešu uzmanības, jo no tēva to nesaņēma pietiekami. Viņa uzskata, ka ir kļuvusi arī ļoti emocionāla un jutīga uz visu, kas notiek viņas dzīvē. "Pārdzīvoju pat par sīkumiem, jo tāda man bija bērnība – pārdzīvoju par katru notikumu, kas it kā nebija tik svarīgs, bet kāds no vecākiem kļuva nelaimīgs manis dēļ (es tā domāju)," viņa stāsta.
Meitene uzskata, ka šie notikumi viņai atstājuši ieradumu visu visiem vienmēr sīki, smalki pastāstīt, jo tas viņai bija jādara bērnībā: "Es joprojām attaisnojos, skaidroju sīki un smalki, lai tikai mani saprastu un nepadomātu par mani neko sliktu, jo visu bērnību man bija jāattaisnojas, jāpaskaidro, kāpēc es nevēlos palikt pie tēta, vai jāpaskaidro mammai, kāpēc es palieku to vienu nakti pie tēta, kaut arī negribu."
"Jo mazāks bērns, jo prasmīgāk jāizvēlas vārdi, ar kādiem pateikt viņam par šķiršanos. Tas jāpasniedz viņa vecumposmam saprotami," stāsta Karlsone.
"Ir pētījumi, ka mazie bērni vieglāk pārcieš vecāku šķiršanos, jo viņi ļoti daudz ko vēl neapzinās, tomēr bezapzināti vecāku emocijas un izjūtas, sadzīves izmaiņas, kas rodas šķiršanās laikā, tāpat ietekmē bērnu."
Kristīne Karlsone, psiholoģe
"Skolas un pusaudžu vecuma bērnam var stāstīt plašāk, kāpēc mamma un tētis tagad dzīvos atsevišķi, bet jebkurā gadījumā bērnam jānodod ziņa, ka vecāki būs ar bērnu, turpinās mīlēt, atbalstīt un audzināt tāpat kā iepriekš. Tāpat jācenšas atbildēt uz bērnu jautājumiem. Īpaši laikam ejot, to viņiem var būt daudz," stāsta Karlsone.
Jebkuram cilvēkam ir spēja adaptēties, katram adaptācijas process norit citādi, tādēļ psiholoģe skaidro: "Piemēram, ja bērnam ir bijušas grūtības adaptētis, bērnudārza gaitas uzsākot, atdalīšanās process ir bijis grūtāks, ir lielāka varbūtība, ka viņš arī pie vecāku šķiršanās fakta, iespējams, piedzīvos sarežģītākas un grūtāk panesamas emocijas," viņa norāda.
Kad bērns pieradīs pie jaunās situācijas, iespējamā psiholoģiskā trauma vairs neveidosies tik izteikta, taču nekad nevarēs zināt bērna patieso, iekšējo dialogu, ko viņš risina sevī. "Piemēram, svinot Tēva dienu, tēviem reizēm jānāk uz skolu, un, ja bērnam tēvs ir aizgājis no ģimenes, ja vecāki ir šķīrušies pret bērna gribu, tas viņam var būt sāpīgi, un var notikt šīs traumas akcentēšana. Pirmajā brīdī var likties, ka bērns ir ticis galā, bet ir kādi bērnam īpaši personiski apstākļi, kas piespiež viņam atgriezt nepatīkamās emocijas un jūtas," skaidro psiholoģe.
Palikt kopā un kašķēties vai šķirties un dzīvot mierīgi atsevišķi?
Jebkuram cilvēkam, arī bērniem dzirdēt strīdus, nemitīgus kašķus, kas ir klātesoši viņu ikdienā, nav patīkami. Tas veido noteiktu bērna emocionālo pasauli un vēlāk arī noteiktu personības arhitektūru. "Var sākt veidoties vainas apziņa, ka bērns nespēj būt tik labs, lai vecāki nestrīdētos," piemēru sniedz Karlsone. Viņa norāda, ka tas ir koks ar diviem galiem. "No vienas puses, ja patiešām nevar sadzīvot, tad ir jāšķiras, bet man liekas, ka mūsdienu sabiedrībā partneri viens otru vairāk uztver kā patērētāji: "Ja viņš vai viņa man nedos to, nu, tad es izdomāšu kādu ietekmīgu taktiku un šķiršos.
"Mēs mazāk runājam par to, ko varam darīt, lai šīs attiecības koptu un lai tās ir dzīvotspējīgas," uzskata psiholoģe. Viņa norāda, ka attiecībās ir jāiegulda savs laiks, enerģija, dažādi resursi un, ja ģimenē ir bērni, vēl jo vairāk, jo bērni būs tie, kurus noteikti ietekmēs šķiršanās process.
Lai vai kāda būtu konkrētā situācija, šķiršanās process ietekmē jebkuru no tajā iesaistītajām pusēm, tāpēc šai lietai būtu jāpieiet saprātīgi. Mūsdienās ir plašas psiholoģiskā atbalsta un palīdzības iespējas, lietderīgi ir tās apzināt un izmantot.
Atsauce: